E-adrese
- Krišjānim Baronam – 190
Tēvu tēvu laipas mestas,
Bērnu bērni laipotāji;
Tā, bērniņi, laipojiet,
Lai pietika mūžiņam.
Izstāde veltīta latviešu tautasdziesmu pētīšanas dižgara Krišjāņa Barona piemiņai.
Krišjānis Barons (1835–1923) – folklorists, publicists, rakstnieks, dēvēts arī par Dainu Tēvu. Viens no izcilākajiem latviešu folkloristiem un kultūras personībām, jaunlatviešu kustības pārstāvis, laikraksta “Pēterburgas Avīzes” dibinātājs, kā arī laikraksta faktiskais redaktors. Publicējis sava laika jaunākās zinātniskās atziņas, kā arī dzejoļus un stāstus. Sastādījis bibliogrāfisku rādītāju “Apcerējumi par Baltijas pamatiedzīvotājiem” (1868). Fundamentāla nozīme latviešu kultūrā un folkloristikā ir viņa latviešu tautasdziesmu vākšanas, kārtošanas un rediģēšanas darbam, kas apkopotas un izdotas sešos sējumos “Latvju dainas” (1894–1915). Krišjānis Barons vēl sastādījis arī “Latvju dainu izlasi” un pētījis tautasdziesmu metriku.
Pie Latvju dainu vākšanas Barons pavadījis sava mūža lielāko daļu – apmēram 25 gadus gandrīz dienu no dienas. Viņš cēlās agri, vasarās pat ap pieciem no rīta, pēc pusdienām darbus uz pāris stundām pārtrauca, iedams pastaigāties, un tad strādāja atkal līdz vakaram. Lai sistematizētu iesūtītos tekstus, Krišjānis Barons izveidoja savu kārtojuma sistēmu un paņēmienu, par teksta pamatformu izvēloties četrrindi, kas rakstīta uz atsevišķas lapiņas. Lai šo kārtojumu saglabātu un atvieglotu darbu, pēc paša Barona rasējuma Maskavā tika izgatavots nu jau slavenais Dainu skapis. Dainu skapim ir 70 atvilktnītes, katrai no tām 20 sadaļas.
“Latvju dainās” apkopotas 217996 tautasdziesmas. Tas ir viens no plašākajiem tautas dzejas izdevumiem pasaulē. Tās veidotas kā vienota sistēma, kuras pamatā ir cilvēka mūža ritējums, viņa darbs, sadzīves attiecības. Latvju dainas atsedz plašu tautas materiālās un garīgās dzīves ainu, raksturo nacionālās īpatnības, tautas dzīves filozofiju, ētiskos centienus, dvēseles tikumību.
Turēsim godā tautasdziesmas un Krišjāņa Barona lielo ieguldījumu latviešu kultūras un tautas vēsturē.
Izstādē pieejamas grāmatas parastajā iespiedrakstā, audioformātā un Braila rakstā.
- Uldim Stabulniekam – 80
Par godu izcilā latviešu komponista un daudzu dziesmu autora Ulda Stabulnieka (1945-2012) 80 gadu jubilejai, kura tiktu svinēta 8. oktobrī, bibliotēkas abonementā ir skatāma izstāde “Nāk rudens apgleznot Latviju. Uldim Stabulniekam – 80.”
Uldis Stabulnieks pazīstams ar ļoti daudzām estrādes dziesmām, bijis atzīstams kora un kino mūzikas autors, un sevišķi bagātīgs viņa devums ir teātra mūzikas žanrā, kur viņa sacerējumi skanēja vairāk nekā 20 izrādēs. Šis teatrālisms ir likumsakarīgs, jo Ulda mamma Vera bija Valsts Jaunatnes teātra aktrise, tomēr viņas dēlam pašam kāpt uz skatuves nekad tā īsti neesot gribējies.
Ulda Stabulnieka sarakstītās kora dziesmas skanējušas Vispārējos latviešu dziesmu svētkos un Skolu jaunatnes dziesmu svētkos.
U. Stabulnieka radošais mūžs bija patiesi bagāts un krāšņs: 1965. gadā viņš bija viens no populārā karavīru ansambļa “Zvaigznīte” dibinātājiem, 1972. gadā radīja pirmo latviešu blūzu (“Miglas blūzs”), bet 1974. gadā savas “Džeza improvizācijas” notis pa pastu nosūtīja uz Monako 2. Starptautisko džeza tēmu konkursu un ieguva 3. godalgu. Līdz 1988. gadam Uldis Stabulnieks bija Latvijas Televīzijas un radio estrādes un vieglās mūzikas orķestra koncertmeistars, līdztekus dziedāja kamerkorī “Ave Sol”, bet no 70. gadu vidus vadīja Latvijas Filharmonijas ansambli (vēlāko “Tip Top”), kur dziedāja tā laika zvaigznes Margarita Vilcāne un Ojārs Grīnbergs. Strādājis par pianistu lielākajā daļā Latvijas teātru, komponēja mūziku teātra izrādēm, tostarp arī Latvijas Nacionālā teātra (viņš vairākus gadus bija teātra muzikālās daļas vadītājs) izrādēm “Maija un Paija” un “De Pretore Vinčenco”. Komponista dziesmas ar dažādiem panākumiem piedalījušās arī savulaik tik populārajā “Mikrofona” aptaujā. Komponistu augstākajā popularitātes virsotnē uznesa viņa un Māras Zālītes dziesma ,,Tik un tā”.
Ulda Stabulnieka mūzika skan arī filmās “Četri meklē miljonu” (1979), “Svešās kaislības” (1983), “Aizaugušā grāvī viegli krist” (1986) un “Dīvainā mēnessgaisma” (1987), bet viņš pats epizodiskā lomā redzams režisora Rolanda Kalniņa leģendārajā filmā “Elpojiet dziļi” (1967).
Lūk, dažas no komponista Ulda Stabulnieka atziņām:
“Domāju, ka mūzikai jāpalīdz dvēselei rast saskaņu ar apkārtējo pasauli.”
“Man patīk improvizācija un brīdis. Man patīk dzīvot. Ja kaut kas nepatīk, dari klusi pretī to, kas tev liekas patīkams, sūdzēties gan nevajag. Ja darbs izdosies, tas būs tavs pārliecinājums un tavi vārdi.”
Izstādē pieejamas grāmatas parastajā iespiedrakstā un audioformātā, mūzikas CD.
- Paldies, dzejniek!
“Ne jau tamdēļ savas dziesmas dziedu,
Lai es vienreiz varbūt slavens kļūtu,
Kamēr sirdi nesu es kā ziedu,
Kaut ar jums es vienmēr kopā būtu.”
(A. Čaks)
Oktobrī – A. Čaka dzimšanas dienas mēnesī bibliotēkā skatāma izstāde, kura parāda dzejnieka dzīves un radošo ceļu.
Aleksandrs Čaks ir pirmais latviešu literāts, kura daiļradē atspoguļojas līdz smeldzei izjustā mīlestība pret Rīgu. Lasot A. Čaka dzeju, mēs redzam un sajūtam Rīgu pavisam citādu: Rīga skan ar mitra bruģa skāņām, tu dzirdi lietus, vēja, balsīs, suņu rēkoņu, redzi skaistumu par kaut kādos sīkumos un ikdienišķās lietās.
A. Čaks parastas lietas pārveidoja par šedevriem, cik stipri viņš mīlēja Rīgu un kā caur saviem dzejoļiem nodeva savu mīlestību pret Rīgu un rīdziniekiem, jo tikai īstais patriots un izcils dzejnieks var uzrakstīt tā par savu dzimto pilsētu, kā to ir izdarījis A. Čaks.
Latvijas kultūras kanonā iekļauti A. Čaka darbi “Mana paradīze” un “Mūžības skartie”.
- Oktobris – veļu mēnesis
Balta sēd Veļu māte
Baltābola kalniņā,
Pilnas rokas baltu puķu,
Klēpī balta villainīte.
Latviešiem laiks starp Miķeļiem un Mārtiņiem ir īpašs. Tas ir Veļu laiks – aizgājēju piemiņas laiks, klusais laiks, kad cilvēki atturas no līksmošanās.
Izstāde stāsta par šo laiku, kad migla veļas kamolos pāri apartajiem laukiem un aizsaulē aizgājušo senču gari nāk ciemoties pie saviem dzīvajos esošajiem radiniekiem.
Garajos, tumšajos vakaros ļaudis pulcējas, lai aprunātos, spēlētu galda spēles, minētu mīklas un stāstītu pasakas.
Izstādē pieejamas audiogrāmatas un grāmatas parastajā iespiedrakstā.
- Gudrs, vēl gudrāks!
Atzīmējot Pasaules medijpratības un informācijpratības nedēļu, piedāvājam ielūkoties izstādē “Gudrs, vēl gudrāks!”.
Izstādes mērķis ir veicināt mūsu lasītāju un bibliotēkas apmeklētāju medijpratību un informācijpratību, uzlabotu viņu kritiskās domāšanas prasmes, kā arī sekmēt pilsonisko līdzdalību un noturību pret dezinformāciju.
Izstādē atlasīti raksti no audiožurnāla “Doma”. Galvenās tēmas: digitālā drošība, mākslīgais intelekts, dezinformācija.
Goda vietā jauna audio formātā pielāgota grāmata – Zanda Rubene “Digitālā bērnība”. Šī grāmata ļauj labāk izprast mūsdienu bērnus un jauniešus, ar ko tie atšķiras no iepriekšējām paaudzēm un kā tos audzināt u.c. Grāmata ir aizraujošs pētījums par mūsdienu jauniešiem, viņu ieradumiem un pasaules uztveri. Kā raksta pati grāmatas autore Zanda Rubene: “(..) pētīt mūsdienu bērnus ir tikpat interesanti kā doties uz kādu nezināmu cilti (..)”.
- 15. oktobris – Baltā spieķa diena
“Vai tev prāts,
Baltais spieķis nav
Tev nekāds slotas kāts.
Viņš ir palīgs jauks
Mans patiess draugs.”
(”Baltais spieķis”, A. Ošāns, 2023)
Tifloloģijas sektora krājuma popularizējošā izstāde par Baltā spieķa dienu.
Baltā spieķa pirmsākumi meklējami jau Lielbritānijā, kad mākslinieks Džeims Bigs cieta negadījumā un zaudēja redzi. Apzinoties satiksmes bīstamību, mākslinieks pastaigu spieķi nokrāsoja baltu, lai būtu vieglāk pamanāms.
Savukārt 1931. gadā Francijas avīzē tika ievietota publikācija ar ierosinājumu, lai neredzīgie lietotu tikai Baltas krāsas spieķi, kas kalpotu par brīdinājuma zīmi transportlīdzekļu vadītājiem. Amerikā, 1964. gadā pēc vairāku organizāciju neatlaidīgiem pūliņiem tiek panākts, ka neredzīgiem un vājredzīgiem cilvēkiem ir tiesības būt neatkarīgiem, bet 1980. gadā 15. oktobri ar likumu noteica kā Baltā spieķa dienu. 1991. gadā to sāka atzīmēt arī Latvijā.
Baltais spieķis pēc būtības simbolizē uzdrīkstēšanos un varēšanu.
- Latviešu grāmatai – 500. Latviešu grāmata laiku lokos
No 2021. līdz 2025. gadam atzīmējam latviešu grāmatniecības piecsimtgadi. 1525. gadā iespieda pirmo grāmatu latviski un tas aizsāka latviešu grāmatu kultūras attīstību piecu gadsimtu garumā. Latviešu grāmatu kultūra kļuva par vienu no nācijas stūrakmeņiem, tādēļ latviski rakstītā un grāmatā iespiestā vārda vēsture ir Latvijai un latviešiem nozīmīgs laiks, kuru cildinām tagad, 500 gadus pēc pirmās grāmatas tapšanas.
Literatūras izstādē var skatīt seniespiedumu kopkatalogu, kas aptver latviskos iespiedumus laika periodā no 1525. gada līdz 1855. gadam. Kopkataloga pamatdaļu veido iespiedumu apraksti hronoloģiskā secībā, tādējādi atspoguļojot latviešu grāmatniecības attīstības gaitu.
Izstādē var redzēt bibliotēkas lielākā pielāgojuma veida – audiogrāmatu attīstības ceļu – no lentām līdz iespējai to ierakstīt dažādos datu nesējos, kā arī Braila raksta grāmatas attīstību.
Informāciju apkopoja
Vija Circāne
Lasītāju apkalpošanas nodaļas vadītāja