E-adrese
- Tulkotājai Silvijai Bricei – 65
“Viss ir reizē gauss un ātrs. Es jūs visus redzu un reizē neredzu – tāpat kā jūs mani. Kārtis mums katram jau izdalītas, kauliņi mesti. Dzīve katru jau svētījusi ar dāvanām vai ar žagariem. Mēs visi esam trausli uz šīs zemes. Mēģināsim nedarīt pāri cits citam un sev. Ja esam pabijuši kopā šo īso brīdi – paldies par to.”
(Silvija Brice “Baigās piezīmes”)
Silvija Brice par savu grāmatu “Baigās piezīmes”:
“Tulkošana ir liela un būtiska manas dzīves daļa. Galva mūžam ir pilna ar vārdiem, un kādā brīdī šie vārdi sāk kondensēties kā rasa uz stikla, savelties lāsēs un ritēt paši no sevis.
Bet reālajā pasaulē viss ir tik spilgts un rosinošs citādā veidā nekā svešos tekstos, tas pārsteidz manu untumaino iekšējo bērnu, un viņš ķersta ainas kā taureņus.
Šie spontānie vārdu ritējumi ir izveidojuši ko līdzīgu piezīmju grāmatiņai, un šīs piezīmes ir baigas tāpēc, ka pārlieku vaļsirdīgas.
Tagad tās tiek atstātas parkā uz soliņa – ja nu kāds tās pašķirsta un atrod kaut ko sev noderīgu.”
Silvija Brice ir studējusi ģermānistiku Latvijas Valsts universitātē, bijusi redaktore vairākās Latvijas izdevniecībās. Jau ilgus gadus nodarbojas tikai ar literatūras tulkošanu, galvenokārt no angļu un vācu valodas. Iztulkoto grāmatu skaits pārsniedz 200, tulkoto autoru vidū ir Ginters Grass, Francs Kafka, Hermanis Hese, Airisa Mērdoka, Mārgareta Atvuda, Salmans Rušdi, Maikls Kaningems, Keita Atkinsone u. c.
Izstādē Silvijas Brices “Baigās piezīmes” pieejamas parastajā iespiedrakstā, palielinātajā drukā un Braila rakstā, tulkotās grāmatas pieejamas parastajā iespiedrakstā un audioformātā.
- Johaness Mario Zimmels “Cilvēkam ir par maz laimes”
Abonementā aprīlī skatāma Johanesa Mario Zimmela grāmatu izstāde.
Johanness Mario Zimmels dzimis 1924. gadā Vīnē ebreja un prūsietes ģimenē. Savu pirmo romānu “Brīnos, ka esmu tik priecīgs” Zimmels izdeva 1949. gadā, strādājot par tulku amerikāņu militārajai pārvaldei pēckara Austrijā.
No Zimmela 36 romāniem latviski ir tulkoti 16, tajā skaitā slavenais romāns “Cilvēks nav vientuļa sala”, kas pirmoreiz tika izdots jau 1981. gadā, bet atkārtotu izdevumu piedzīvoja 2004. gadā.
Bibliotēkā pieejamas Johanesa Mario Zimmela grāmatas audioformātā un parastajā iespiedrakstā.
- Bērnības atmiņu stāsti literārajos darbos
Krājumu popularizējoša izstāde, kurā tika atlasīti latviešu un ārzemju rakstnieku daiļdarbi par bērnību. Piemēram, dabaspētnieks Džeralds Darels grāmatā “Putni, zvēri un radinieki” apraksta Korfu salā pavadīto bērnības laiku no 1935. līdz 1939. gadam; Dzintars Tilaks grāmatu “Oki doki!: jeb kad mēs augām” veltījis saviem draugiem, ar kuriem kopā pavadījis bērnības gadus; Martina Pistoriusa un Megana Loida Deivisa grāmata “Neredzamais zēns” vēsta par ģimenes mīlestību un apbrīnojamo dzīves ceļu, kas ļāvuši Martinam būt šeit un tagad un skatīt pasauli pavisam citām acīm. Stāsts balstīts uz patiesiem notikumiem.
Izstādē pieejamas grāmatas parastajā iespiedrakstā, Braila rakstā un audioformātā.
- “Suns ir sestā cilvēka izjūta” (Frīdrihs Hēbels)
Tifloloģijas sektorā aprīlī un maijā būs apskatāma izstāde “Suns ir sestā cilvēka izjūta” par godu Suņu-pavadoņu dienai 26. aprīlī.
Starptautiskā Suņu-pavadoņu diena katru gadu Eiropā tiek atzīmēta aprīļa pēdējā trešdienā. To noteikusi Starptautiskā Suņu-pavadoņu federācija.
Līdzās baltajam spieķim, redzīgajiem pavadoņiem, pat dažādām elektroniskām palīgierīcēm, nu jau vairākus gadu desmitus cilvēkiem ar redzes problēmām daudz aktīvāk dzīvot ļauj suņi-pavadoņi. Arī Latvijā sastopami īpaši apmācīti suņi-pavadoņi.
Latvijā šos svētkus pirmo reizi organizēja Servisa suņu biedrība Teodors, lai pievērstu Latvijas sabiedrības uzmanību šo unikālo darba suņu un neredzīgo cilvēku problemātikai Latvijā. Suņi-pavadoņi ir neredzīga cilvēka labi draugi, kā arī brīvība, mobilitāte un drošība — viņi palīdz orientēties un droši pārvietoties pat sarežģītos satiksmes apstākļos. Iejūgti īpašā stingrā pavadā, viņi spēj vadīt savu saimnieku, kļūstot par tā acīm.
Pirmais cilvēks, kas sāka speciāli trenēt suņus kā pavadoņus neredzīgajiem, bija Johans Vilhelms Kleins (Johann Wilhelm Klein), kas dibināja Vīnes Neredzīgo Institūtu. 1819. gadā viņš publicēja grāmatu par neredzīgo cilvēku izglītošanu, pieminot arī suņu-pavadoņu apmācības metodes.
Vācu ārsts Gerhards Stellings 1916. gadā Oldenburgā atklāja pirmo suņu-pavadoņu skolu ar nosaukumu «Vācu gans». Bet 1928. gadā turīga amerikāniete Dorotija Harisona Justa uzsāka suņu-pavadoņu apmācību starptautiskā līmenī.
Mūsdienās suņu-pavadoņu skolas ir atvērtas daudzās pasaules valstīs. Tūkstošiem neredzīgu un vājredzīgu cilvēku ir dota iespēja mainīt savu dzīvi: kļūt patstāvīgākiem, neatkarīgākiem un mobilākiem, kā arī iegūt labu un uzticamu draugu.
Izstādē būs pieejami materiāli par suņiem-pavadoņiem un dažāda noderīga informācija suņu saimniekiem.
- Kārlis Zāle – Brīvības pieminekļa radītājs
„Es gribu veidot pieminekli tādu,
lai tas būtu saprotams visiem un visos laikos.”
(Kārlis Zāle)
Izstādē apkopoti materiāli par izcilāko latviešu monumentālās tēlniecības meistaru 20. gs. pirmajā pusē, par vitālu un spēcīgu radošo personību, atvērtu sava laika jaunām tendencēm un pārmaiņām, spējīgu veidot kontaktus ar sava laika radikālākajiem modernisma māksliniekiem un mākslas dzīves veidotājiem.
K. Zāles veidotais Brāļu kapu ansamblis un Brīvības piemineklis Rīgā ir redzamākie un nozīmīgākie Neatkarības kara un neatkarīgās demokrātiskās Latvijas vēsturiskās piemiņas iemūžinātāji. Šajā ziņā to nozīme ir unikāla un K. Zāles radošais devums vērtējams kā izcils.
1922. gadā Ministru prezidents Z.A. Meierovics nāca klajā ar ierosinājumu celt pieminekli Latvijas atbrīvošanas cīņās kritušajiem karavīriem. Šim projektam tauta saziedoja apmēram 3 miljonus latu un piemineklis tika uzcelts 4 gados.
1935. gada 18.novembris, atklājot Brīvības pieminekli prezidents Alberts Kviesis savā uzrunā teica: „Piemineklis runā uz mums no pagātnes caur tagadni uz nākotni”.
Brāļu kapi ir Latvijas izcilākais memoriālais ansamblis, to laikā no 1924. gada līdz 1936. gadam veidojuši arhitekti A. Birznieks, P. Feders, tēlnieks K. Zāle un ainavu arhitekts A. Zeidaks. Ansambļa ideja iemiesota galvenajā figūru grupā — „Māte Latvija ar saviem kritušajiem dēliem”.
- Dažādā zeme – 22. aprīlis Zemes diena
Bij man laba sila zeme
Rudzus sēt, dores dēt,
Rudzus sēt maizītei,
Medu, vasku naudiņai.
Dabas vērtības tiek saudzētas un glabātas caur pārmantotām nerakstītām paražām un tradīcijām. Senajiem latviešiem saudzīga attieksme pret dabu iekļāvās to dzīvesveidā un bija pielūgsmes avots.
Zemes dienā visā pasaulē notiek dažādi pasākumi, lai palielinātu cilvēku informētību un izpratni par Zemes dabisko vidi. Sākotnēji Zemes diena tika atzīmēta pavasara ekvinokcijā ap 20. martu, taču pašlaik tā tiek atzīmēta 22. aprīlī vairāk nekā 193 valstīs katru gadu. 2009. gadā Apvienoto Nāciju Organizācija 22. aprīli noteica par Starptautisko Zemes dienu. Zemes dienas idejas un koncepcijas autors ir Džons Makonels, kas par to paziņoja 1969. gadā notikušajā UNESCO konferencē Sanfrancisko, ASV.
Izstādē bērniem apkopta uzziņu literatūra par norisēm dabā — augiem, dzīvniekiem, klimatu un laika apstākļiem, vides aizsardzību kā arī literārie darbi par šīm tēmām.
Informāciju sagatavoja
Līga Daudzvārde
Lasītāju apkalpošanas nodaļas vecākā bibliotekāre