Kara reportieris ceļā

Atis Klimovičs

, ,

Vāks grāmatai "Kara reportieris ceļā"

Lasa Jurģis Vancāns, 2025. gada ieraksts, 1 CD (17 st. 5 min.)

PSRS bija sabrukusi, un daudziem par to bija prieks, taču ne visur. Bija 1992. gads. Braucu uz vietām, kur tas bija atnesis etniskas sadursmes un karus. Šķita, nav lielākas nelaimes, kā būt par bēgli, kādus satiku Ingušijā, Gruzijā, Osetijā, Armēnijā, Azerbaidžānā. Maskava tolaik šķita brīva un atvērta pasaulei. Sekoja karš Čečenijā, ko pasaule vienaldzīgi sagremoja — tas taču norisinājās Krievijas iekšienē. 2008. gadā pieredzēju uzbrukumu Gruzijai, skatījos uz krievu aviācijas nogalinātajiem daudzstāvu nama iedzīvotājiem Gori. Kad latviešu karavīri jau piedalījās miera uzturēšanā Irākā un Afganistānā, pat braukdams turp, vēl nedomāju, ka liels karš būtu iespējams tepat līdzās, Ukrainā. Tagad — 2022. gadā — ar sagrautām pilsētām, karavīru un civiliedzīvotāju līķiem, tūkstošiem ievainoto un miljoniem bēgļu tas kļuvis arī par mūsu karu, kurā esam biedējoši netāla Ukrainas aizmugure.

Attēlam tikai ilustratīva nozīme. Audiogrāmatas noformējuma paraugs.


Līdzīgie raksti:

Zīda villas mantinieki
Svešie māli
“krievos”
Mums vajadzētu šķirties
Zīda villas mirdzums